Nacionālā atmoda, neatkarība un Latvijas pirmā republika

Latviešu nacionālā atmoda kā kultūras un sabiedriska kustība aizsākās 19. gadsimtā.

Jaunlatvieši popularizēja latviešu valodu, vāca folkloru, attīstīja izdevējdarbību un apstrīdēja pieņēmumus, ka latviešu kultūra pieder tikai lauku dzīvei.

Pilsoniskās organizācijas, laikraksti, kori, skolas un profesionālās asociācijas veidoja plašāku sabiedrisko sfēru. Dziesmu svētku tradīcija, kas aizsākās 1873. gadā, kļuva par spēcīgu kopīgas valodas un identitātes izpausmi.

Līdz 20. gadsimta sākumam politiskās prasības bija paplašinājušās ārpus kultūras tiesībām. 1905. gada revolūcija atklāja spēcīgu atbalstu sociālajām pārmaiņām, politiskajai pārstāvniecībai un nacionālajai autonomijai.

Pirmais pasaules karš Latvijas teritoriju sasniedza agri, jo reģions ietilpa Krievijas impērijas sastāvā un atradās netālu no Vācijas austrumu frontes.

Vācu spēki 1915. gadā ieņēma lielu daļu Kurzemes. Pie Rīgas un pie Daugavas izveidojās gara fronte.

Krievu atkāpšanās ietvēra to resursu iznīcināšanu un evakuāciju, kurus varētu izmantot ienaidnieks. Rūpnīcas, iekārtas un strādnieki tika pārvietoti uz austrumiem.

Bēgļu krīze bija milzīga. Latvijas Nacionālā enciklopēdija lēš, ka 1916.-1917.gadā bēgļu gaitās bijuši 750 000-850 000 cilvēku no Latvijas.

Latviešu strēlnieku bataljoni tika izveidoti Krievijas armijas sastāvā 1915. gadā.

Viņi cīnījās lielās kaujās Rīgas frontē un kļuva par nozīmīgu Latvijas kara laika pieredzes simbolu. Viņu vēsture ietver militāro dienestu, smagus zaudējumus, politisko radikalizāciju un 1917. gada revolūcijas.

Pēc Krievijas revolūcijām strēlnieku politiskie un militārie ceļi šķīrās. Daudzi palika boļševiku vadītajos spēkos, savukārt citi bijušie strēlnieki vēlāk dienēja ar neatkarīgo Latviju saistītajos spēkos.

Latvijas Kara muzeja Pirmā pasaules kara izstāde iepazīstina ar strēlniekiem caur militāriem priekšmetiem, vēstulēm, dienasgrāmatām, fotogrāfijām un politisko pārmaiņu stāstījumiem.

Imperiālās varas sabrukums radīja jaunas iespējas valsts politiskajai organizācijai.

Latgales latviešu kongress atbalstīja Latgales apvienošanu ar pārējām latviešu zemēm. Latviešu pagaidu nacionālā padome iestājās par latviešu pašnoteikšanos un 1917. gada decembrī paziņoja, ka Latvijai jāveido autonoma valstsvienība, kuras nākotni lems demokrātiskas institūcijas.

Vācu karaspēks 1918. gada sākumā ieņēma visu Latvijas teritoriju. Viņu sakāve Pirmajā pasaules karā radīja tūlītējus apstākļus neatkarīgas Latvijas republikas pasludināšanai.

Tautas padome tika izveidota 1918. gada 17. novembrī, sadarbojoties demokrātiskām politiskajām partijām un Latgales zemes padomes pārstāvim.

1918. gada 18. novembrī Tautas padome Rīgā proklamēja Latvijas Republiku un apstiprināja pagaidu valdību Kārļa Ulmaņa vadībā.

Proklamēšana radīja juridiskas un politiskas pretenzijas uz valstiskumu, bet jaunā valdība kontrolēja maz teritorijas un tai bija tikai ierobežoti bruņotie spēki.

Latvijas Brīvības cīņās bija iesaistīti vairāki konkurējoši militārie un politiskie spēki.

Jaunā republika saskārās ar boļševiku spēkiem, vācu militārajiem formējumiem, Krievijas monarhistu spēkiem un citām bruņotām grupām. Frontes un valdības centri mainījās atkārtoti.

Latviešu karaspēka daļas pamazām tika organizētas nacionālajā armijā. Iznākumu dažādos posmos ietekmēja arī Igaunijas, Lielbritānijas, Polijas un cita palīdzība.

Līdz 1920. gadam Latvijas valdība bija izveidojusi kontroli pār valsti. Latvijas Kara muzeja pastāvīgā ekspozīcija iepazīstina ar Neatkarības proklamēšanu un Neatkarības karu kā sakarīgu jaunās valsts radīšanas un aizstāvēšanas procesu.

Latvija un Padomju Krievija parakstīja miera līgumu Rīgā 1920. gada 11. augustā.

Saskaņā ar līgumu Padomju Krievija atzina Latvijas neatkarību un suverenitāti un atteicās no suverēnām tiesībām uz Latvijas teritoriju un tautu.

1921. gada 26. janvārī Sabiedroto spēku Augstākā padome Latvijai de jure piešķīra starptautisku atzīšanu. Latvija tagad varētu pilnvērtīgi piedalīties diplomātiskajās attiecībās, starptautiskajos līgumos un starptautiskajās organizācijās.

Satversmes sapulces vēlēšanas notika 1920. gada aprīlī. Tā bija pirmā Latvijas vēlētā likumdevēja institūcija.

Asambleja pieņēma agrāro reformu, vēlēšanu likumdošanu un citus jaunās valsts pamatus. Tā arī izstrādāja Satversmi.

Satversme tika pieņemta 1922. gada 15. februārī un stājās spēkā 1922. gada 7. novembrī, kad darbu sāka pirmā Saeima. Tā izveidoja Latviju kā demokrātisku parlamentāru republiku.

Agrārā reforma mainīja zemes īpašuma struktūru, samazinot lielos īpašumus un izveidojot daudzas jaunas saimniecības.

Valsts pēc kara un pārvietošanās gadiem atjaunoja transportu, skolas, administrāciju un saimniecisko dzīvi.

Rīga joprojām bija galvenā pilsēta, bet reģionālās pilsētas turpināja darboties kā tirdzniecības, izglītības, reliģijas un valsts pārvaldes centri.

Starpkaru republikā bija latviešu, krievu, ebreju, vācu, poļu, baltkrievu un citas kopienas. Nacionālās un mazākumtautību organizācijas sniedza ieguldījumu kultūras, reliģiskajā un ekonomiskajā dzīvē.

No 1922. līdz 1931. gadam notika četras Saeimas vēlēšanas.

Parlamentārā sistēma bija ļoti plurālistiska, ar daudzām partijām un vēlēšanu sarakstiem. Valdības bieži mainījās, bet konstitucionālās parlamentārās institūcijas turpināja darboties.

Latvija attīstīja diplomātiskās attiecības, iestājās Tautu Savienībā un paplašināja kultūras un izglītības iestādes.

1934. gada 15. maijā Ministru prezidents Kārlis Ulmanis organizēja antikonstitucionālu apvērsumu.

Ceturtā Saeima tika atlaista, politiskās partijas tika apspiestas un parlamenta funkcijas tika nodotas Ministru kabinetam.

Valsts prezidents Alberts Kviesis palika amatā līdz sava pilnvaru termiņa beigām. 1936. gadā Ulmaņa vadībā tika apvienoti prezidenta un premjerministra amatus.

Latvija palika neatkarīga valsts, taču tā vairs nebija demokrātiska parlamentāra republika.