Latvijas okupācijas un padomju vara, 1940-1991

1939. gada 23. augustā nacistiskā Vācija un Padomju Savienība parakstīja neuzbrukšanas līgumu, kas pazīstams kā Hitlera-Staļina vai Molotova-Ribentropa pakts.

Slepenais protokols sadalīja Austrumeiropas daļas Vācijas un padomju interešu sfērās. Latvija tika iedalīta padomju sfērā.

1939. gada 5. oktobrī, pakļaujoties militāram un politiskam spiedienam, Latvija parakstīja Savstarpējās palīdzības paktu ar Padomju Savienību. Tas ļāva Latvijā izvietot padomju karabāzes un lielu skaitu padomju karaspēka.

1940. gada 16. jūnijā Padomju Savienība izvirzīja ultimātu, pieprasot jaunu Latvijas valdību un neierobežotu padomju spēku iebraukšanu.

Padomju bruņotie spēki Latviju okupēja 1940. gada 17. jūnijā.

Tika izveidota okupācijas varas kontrolēta valdība. Jūlijā notikušajās vēlēšanās bija atļauts tikai padomju apstiprināts kandidātu saraksts.

Jaunizveidotā sapulce pieprasīja Latvijas iekļaušanu Padomju Savienībā, un PSRS oficiāli anektēja Latviju 1940. gada 5. augustā.

Tika likvidētas politiskās institūcijas, nacionalizēti īpašumi un ieviesti padomju likumi.

Valsts amatpersonas, militārpersonas, politiķi, uzņēmumu īpašnieki, lauksaimnieki un citi iedzīvotāji tika arestēti vai vajāti.

1941.gada 13.-14.jūnija masu deportācijas laikā uz attāliem Padomju Savienības novadiem tika izsūtīti 15 443 Latvijas iedzīvotāji, tostarp 3741 bērns vecumā līdz 16 gadiem. Daudzi pieauguši vīrieši tika atdalīti no ģimenēm un nosūtīti uz cietumiem vai darba nometnēm.

Nacistiskā Vācija uzbruka Padomju Savienībai 1941. gada 22. jūnijā.

Vācu spēki 1. jūlijā ieņēma Rīgu un dažu dienu laikā ieņēma visu Latviju. Latvija kļuva par Ostlandes reihskomisariāta daļu un neatguva valstisko neatkarību.

Nacistu varas iestādes ieviesa rasu vajāšanu, ekonomisko ekspluatāciju, piespiedu darbu un politiskās represijas.

Holokausts sākās tūlīt pēc vācu iebrukuma.

Nacistiskās Vācijas varas iestādes organizēja un vadīja ebreju vajāšanu un slepkavošanu okupētajā Latvijā. Vietējie līdzstrādnieki vairākos līmeņos piedalījās identifikācijā, apsardzē, atsavināšanā, propagandā un masu slepkavībās.

Ebreju kopienas mazākās pilsētās tika iznīcinātas masu apšaudēs 1941. gada vasarā. Rīgā, Daugavpilī un Liepājā tika izveidoti geto.

Galvenās nogalināšanas vietas bija Rumbula pie Rīgas, Šķēde pie Liepājas un Poguļankas apkārtne pie Daugavpils.

Vairāk nekā 70 000 Latvijas ebreju tika noslepkavoti. Ieslodzīti un nogalināti arī no Vācijas, Austrijas, Čehoslovākijas un citām okupētajām teritorijām uz Latviju deportētie ebreji.

Ebreju ieslodzītie pretojās ar bēgšanu, pagrīdes organizēšanu un mēģinājumiem iegūt ieročus un krājumus.

Daži Latvijas iedzīvotāji, neskatoties uz nāvessoda risku, slēpa un palīdzēja ebrejiem.

Žanis un Johanna Lipke un viņu tīkls palīdzēja cilvēkiem izbēgt no Rīgas geto un piespiedu darba vietām. Bunkurs Lipkes ģimenes pagalmā atradās okupācijas laikā izglābtajiem ebrejiem.

Glābšanas stāsti nedrīkst aizēnot holokausta kopējo mērogu, vainīgo un līdzstrādnieku lomu vai lielo cilvēku skaitu, kas palika pasīvi malā.

Latvieši dienēja abu okupācijas režīmu kontrolētos bruņotos formējumos.

Nacistiskā Vācija divām Waffen-SS divīzijām un ar tām saistītajām vienībām izveidoja apzīmējumu “Latviešu leģions”. Daudzi vīrieši, kas dienēja, bija nelegāli iesaukti, nevis brīvprātīgie.

Padomju spēkos dienēja arī latviešu karavīri. Militārais dienests okupācijas režīmos ietvēra dažādus piespiešanas, pārliecības un apstākļu veidus, un to nevajadzētu reducēt uz vienu kopīgu motīvu.

Bijušo demokrātisko politisko partiju pārstāvji Latvijas Centrālo padomi nodibināja 1943. gadā.

Tās mērķis bija neatkarīgas un demokrātiskas Latvijas Republikas atjaunošana.

1944. gada martā padome apstiprināja memorandu ar aicinājumu atjaunot Latvijas valstiskumu. To parakstīja 188 politiski un kultūras darbinieki.

Sarkanā armija atgriezās Latvijā 1944. gadā.

Kurzemē cīņas turpinājās līdz Vācijas kapitulācijai 1945. gada maijā. Tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju kara beigu posmā bēga uz rietumiem.

Latviešu trimdas kopienas veidojās Rietumeiropā, Ziemeļamerikā, Austrālijā un citur. Viņi uzturēja kultūras organizācijas, skolas, arhīvus un Latvijas valstiskuma atbalstu.

Bruņota pretošanās padomju varai turpinājās arī pēc kara.

Nacionālo partizānu grupas darbojās galvenokārt lauku un mežu apvidos. Padomju drošības spēki pamazām apspieda organizēto pretošanos ar militārām darbībām, arestiem, deportācijām un infiltrāciju.

Kauja pie Stompakiem 1945. gada martā bija viena no lielākajām latviešu nacionālo partizānu iedarbībām.

1949. gada 25. martā padomju varas iestādes no Latvijas deportēja 42 125 cilvēkus.

Deportētie galvenokārt bija lauku ģimenes, kuras apsūdzētas nacionālo partizānu atbalstīšanā vai klasificētas kā pārtikuši zemnieki. Kopumā tika iekļauti 10 987 bērni, kas jaunāki par 16 gadiem.

Deportācija paātrināja lauksaimniecības kolektivizāciju un vājināja lauku pretestību padomju varai.

Privātā lauksaimniecība tika reorganizēta par kolhoziem un sovhoziem.

Rūpniecība tika integrēta plašākā padomju ekonomikā. Jaunas rūpnīcas, militārie objekti un dzīvojamie rajoni mainīja pilsētas.

Strādnieku pārvietošanās no citām padomju republikām mainīja demogrāfisko un lingvistisko vidi, īpaši Rīgā un citos rūpniecības centros.

Politiskās organizācijas, izdevējdarbība, izglītība un sabiedriskā kultūra tika pakļauta cenzūrai un komunistiskās partijas kontrolei.

Latviešu valodas, mūzikas, literatūras, teātra un kultūras tradīcijas turpinājās, taču darbojās ideoloģisku ierobežojumu ietvaros.

Dziesmu svētku tradīcija saglabājās padomju pārvaldībā. Oficiālās programmas ietvēra padomju politisko saturu, savukārt daudzi dalībnieki un auditorija festivālus saprata arī kā Latvijas kultūras nepārtrauktības izpausmes.

Baznīcas un reliģiskās kopienas saskārās ar ierobežojumiem, uzraudzību un dažāda līmeņa represijām.

Daudzas rietumu valstis neatzina Latvijas pievienošanas Padomju Savienībai likumību.

Latvijas diplomātiskie pārstāvji turpināja darbu ārvalstīs, saglabājot zināmu juridisko un institucionālo pēctecību.

Mūsdienu Satversme nosaka, ka Latvija neatkarību atjaunoja 1990. gadā, pamatojoties uz kontinuitāti ar 1918. gada 18. novembrī proklamēto valsti.