Latvijas neatkarības atjaunošana

Politiskā domstarpība pastāvēja visu padomju laiku, bet sabiedriskās organizācijas iespējas bija ierobežotas.

Astoņdesmitajos gados politiskā liberalizācija Padomju Savienībā radīja vairāk vietas diskusijām.

Vides kampaņas kļuva par nozīmīgu sabiedrības mobilizācijas veidu. Iebildumi pret Daugavas ainavu ietekmējošiem projektiem un Rīgas metro iecerēm ļāva paust plašākas bažas par lēmumu pieņemšanu, migrāciju, valodu un nacionālo identitāti.

Vides aizsardzības klubs dibināts 1987. gadā.

Latvijas cilvēktiesību grupa Helsinki-86 organizēja nozīmīgus publiskus atceres pasākumus.

1987. gada 14. jūnijā Brīvības piemineklis pulcējās, lai pieminētu 1941. gada padomju deportāciju upurus.

1987. gada 23. augustā ar kārtējo demonstrāciju tika atzīmēta Hitlera un Staļina pakta gadadiena.

Šie notikumi izaicināja padomju kontroli pār sabiedrības atmiņu un padarīja redzamas iepriekš apspiestas vēstures tēmas.

1988. gada jūnijā Latvijas radošo savienību lielajā sanāksmē tika apspriestas vides, kultūras, demogrāfijas un politiskās problēmas.

Žurnālists Mavriks Vulfsons publiski paziņoja, ka Latvija ir bijusi okupēta 1940.gadā.

Jēdziena “okupācija” publiska lietošana apstrīdēja oficiālo padomju uzskatu, ka Latvija brīvprātīgi iestājusies Padomju Savienībā.

Latvijas Tautas fronte dibināta 1988. gadā.

Tā kļuva par lielāko Trešās atmodas organizāciju un apvienoja vietējās grupas, kultūras darbiniekus, politiskos aktīvistus un lielu skaitu vienkāršo pilsoņu.

Tās mērķi attīstījās no politiskās un ekonomiskās reformas uz neatkarīgas demokrātiskas Latvijas atjaunošanu.

Tautas fronte strādāja sabiedriskās sanāksmēs, publikācijās, vēlēšanās un sadarbībā ar neatkarības kustībām Lietuvā un Igaunijā. Tās arhīvā ir dokumenti, fotogrāfijas un priekšmeti, kas aptver 1986.-1993.gadu.

1989. gada 23. augustā cilvēki Latvijā, Lietuvā un Igaunijā izveidoja nepārtrauktu cilvēku ķēdi visās trīs valstīs.

Ar demonstrāciju tika atzīmēta Hitlera-Staļina pakta un tā slepeno protokolu 50. gadadiena.

Oficiālie Latvijas avoti apraksta vairāk nekā viena miljona cilvēku dalību aptuveni 600 kilometrus garā ķēdē.

Pasākums demonstrēja Baltijas valstu neatkarības kustību mērogu, organizētību un miermīlīgo raksturu un piesaistīja starptautisku uzmanību.

1990. gada martā notika Latvijas PSR Augstākās Padomes vēlēšanas.

Kandidāti, kas atbalstīja Tautas fronti, ieguva pietiekami daudz mandātu, lai ar likumdevēja palīdzību turpinātu neatkarības atjaunošanu.

Vēlētā institūcija joprojām darbojās padomju sistēmas formālās struktūras ietvaros, taču tā bija saņēmusi publisku mandātu demokrātiskām pārmaiņām.

1990. gada 4. maijā Augstākā padome pieņēma Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu.

Deklarācijā norādīts, ka Latvijas iekļaušana Padomju Savienībā ir bijusi prettiesiska, un atjaunota 1918. gada 18. novembrī proklamētās valsts autoritāte.

Tika noteikts pārejas periods, nevis tūlītēja pilnīga atdalīšana no padomju iestādēm.

Tiesiskais princips bija valstiska nepārtrauktība: Latvija atjaunoja savu esošo republiku, nevis dibināja jaunu valsti.

Spriedze pieauga, kad padomju varas iestādes un propadomju spēki mēģināja apturēt Baltijas neatkarības kustības.

1991. gada janvārī cilvēki brauca uz Rīgu un cēla barikādes ap parlamentu, raidorganizācijām un citām stratēģiski svarīgām iestādēm.

Konfrontācijā bija vardarbība un nāves gadījumi, tostarp uzbrukums Latvijas Iekšlietu ministrijai.

Barikādes kļuva par galveno simbolu pilsoniskajai līdzdalībai un atjaunošanas procesa aizstāvībai.

1991. gada augustā stingras līnijas padomju amatpersonas mēģināja veikt apvērsumu Maskavā.

21.augustā Latvijas Augstākā padome pieņēma likumu “Par Latvijas Republikas nacionālo statusu”.

Likums beidza pārejas periodu un de facto atjaunoja Latvijas neatkarību.

Strauji sekoja starptautiskā atzīšana, un tika atjaunotas diplomātiskās attiecības.

Pakāpeniski tika atjaunota Satversme un parlamentārās institūcijas.

Pirmā pēcokupācijas Saeima, kas bija piektā, kas demonstrēja pēctecību ar četriem starpkaru parlamentiem, tika ievēlēta 1993. gadā.

Latvija pārbūvēja valsts institūcijas, atjaunoja privātīpašumus, sakārtoja ekonomiku un attīstīja demokrātisku tiesību sistēmu.

Atjaunošana bija grūta un ietvēra lielas ekonomiskās, sociālās un demogrāfiskās pārmaiņas.

Latvija NATO iestājās 2004. gada 29. martā.

Tā kļuva par Eiropas Savienības dalībvalsti 2004. gada 1. maijā.

Latvija eiro ieviesa 2014. gada 1. janvārī un pievienojās Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijai 2016. gadā.

Šīs norises tika saprastas kā daļa no Latvijas atgriešanās Eiropas un transatlantiskajās politiskajās struktūrās pēc gadu desmitiem ilgas okupācijas.

20. gadsimta interpretācija joprojām ir centrālā Latvijas sabiedriskajā dzīvē.

Nozīmīgi valsts piemiņas datumi ir 25. marts komunistiskā genocīda upuriem; 4. maijā par neatkarības atjaunošanu; 14. jūnijā komunistiskā terora upuriem; 4. jūlijā ebreju tautas genocīda piemiņai; 23. augusts staļinisma un nacisma upuriem; un 18. novembrī Latvijas Republikas proklamēšanai.

Muzeji un memoriāli attiecas uz dažādām šīs vēstures daļām, un tos vajadzētu izmantot kopā, nevis kā savstarpēji aizvietojamas atrakcijas.